Skaidrojot kā darbojies ārzonās paslēpto Lembergu ģimenes patieso īpašumu pārvaldīšanas mehānisms Laiviņš – Laivenieks liecinājis:

 

„Pilnvaru izsniegšana man bija saistīta ar jau no 90.gadu beigās izveidojušos Lembergu ģimenes interešu pārstāvības mehānismu, kas sevī ietvēra to, ka es veicu vairāku ar šīm interesēm saistītu kompāniju pārstāvniecību Latvijā. (...)

 

Beneficiāru pārstāvji Aivars Lembergs un Anrijs Lembergs zināja, ka veicu šīs pilnvarnieka funkcijas, jo visos galvenajos jautājumos, kuros man ar savu rīcību bija jāizsaka pilnvardevēja griba, es konsultējos gan ar viņiem, gan ar Meroni un tikai pēc attiecīgas piekrišanas vai norādījumu saņemšanas veicu, piemēram, balsojumu dalībnieku sapulcē. Protams, galīgos un izšķirošos lēmumus pieņēmu saskaņā ar beneficiāru – Aivara Lemberga vai Anrija Lemberga norādījumiem, kuri galvenokārt izteikti mutiski.

 

(...) Komersantu darbības noteikumus un līdzdalību uzņēmējsabiedrībās Latvijā pamatā noteica Aivars Lembergs. Protams, bija gadījumi, kad es pats pieņēmu lēmumus kā pilnvarnieks, bet tie bija mazsvarīgi jautājumi. Būtiskos jautājumos kā, piemēram, gada pārskata apstiprināšana, peļņas izmantošana un citi, es vienmēr pirms lēmuma pieņemšanas konsultējos ar Aivaru Lembergu.»

 

 

Gan no Meroni, gan Laiviņa-Laivinieka liecībām izrietēja, ka, lai slēptu Lemberga patieso ietekmi Ventspils uzņēmumos ārzonu sīpols varēja būt ļoti sarežģīts.Viens ārzonas uzņēmums varēja bija citas ārzonas meitasfirma, kuras direktors varēja būt vēl cita ārzonas firma. Advokātu liecības arī apstiprināja, ka Lembergs un viņa bērni ir patiesā labuma guvēji firmā “Ventbetons”, ar kurā ražotu bruģi noklātas gandrīz 90% Ventspilī no jauna nobruģēto ielu.

Pēc tam, kad Lemberga advokāts liecināja pret viņu, Ventspils mērs tomēr neatzina, ka bijis slēpts īpašnieks visos lielajos Ventspils ostas uzņēmumos.

Ass pagrieziens Lemberga patiesās ietekmes skaidrošanā notika 1999.gada pavasarī. Žurnālista Jāņa Dombura raidījuma tiešraidē toreiz Jaunās partijas līderis Ainars Šlesers publiskoja dokumentu, kas liecināja par iespējamo Lemberga saistību ar Šveicē reģistrēto firmu Multinord — vienu no “Kālija parks” dibinātājām. Šlesers nostājās uz kara takas ar Lembergu. “Diena” publicēja dokumentu kopijas, kuras liecināja, ka Lembergs 1995.gadā no Multinord dividendēs saņēmis vairāk nekā pusmiljonu dolāru. 1995.gada jūlijā izdota bankas paziņojuma kopija liecināja — Multinord ārzonas firmai Euridice Corporation NV pārskaitījusi 1 007 457,10 USD. Savukārt rokrakstā izdarīta piezīme uz paziņojuma norādīja, ka 503 788,55 USD (ap Ls 297 236) jāpārskaita Lembergam un, ka tās ir dividendes par 1994.gadu. Dividendes Lembergs bija saņēmis arī par 1993.gadu. Lembergs saistību ar Multinord noliedza un runāja par provokāciju. “Diena” norādīja, ka iespējamie Lemberga likumpārkāpumi attiecas uz laiku, kad notika “Kālija parks” privatizācija un dokumentu kopijas varētu liecināt, ka amatpersona formāli privatizācijā pārstāvot valsti, iespējams, pārstāvējusi arī Multinord. Prokuratūra sāka pārbaudi, taču  2000.gada maijā konstatēja, ka nav pamata ierosināt krimināllietu pret Lembergu. Ventspils mērs attaisnojās, ka viņa vārds dokumentos parādījies, jo viņš pārstāvējis uzņēmēju Vladimiru Krastiņu.

 

Nākamais sitiens nāca no Finanšu ministrijas (vadīja Tautas partijas vecbiedrs Gundars Bērziņš), kura 2000.gadā septembrī vērsās Rīgas apgabaltiesā prasot no “Kālija parks” dibinātājiem — “Ventkālija”, Ventspils domes un Multinord — par labu valstij piedzīt 17,45 miljonus latu. Prasību veidoja līdzekļi, kurus pēc FM domām nesaņēma valsts budžets par 1993.gada 4.maijā noslēgtajā “Kālija parks” dibināšanas līgumā paredzētajiem maksājumiem valstij — 1 ASV dolārs par katru pārkrauto tonnu. FM secināja, ka 1994.gadā “Kālija parks” akcionāru ārkārtas pilnsapulce šo punktu no dibināšanas līguma svītrojuši.Uzņēmējs Ainārs Gulbis apgalvoja, ka „1994.gadā Lembergs pieprasīja, lai bez kāda pamata tiktu pārskatīts Kālija parks protokols, kurā atzīst par spēkā neesošu šo punktu”, kas būtu valstij saņemt „ap 30 miljoniem USD.”

 

uz augšu

Karš un miers ar Šķēli. Valsts sagrābšana