plauksta plauksta
icon_delna icon_trans icon_facebook icon_facebook icon_twitter
Andris Šķēle

Deputāta profils

 

Apraksts

“Latvenergo” 3 miljonu afēra


1997.gadā, kad Andris Šķēle bija premjers, notika “Latvenergo” trīs miljonu afēra. Uzņēmums bija galvotājs 10 miljonu latu kredītam “Bankā Baltija” (BB), kuru ņēmusī akciju sabiedrība bankrotēja. Līdz ar to par BB parādnieku līdz ar to kļuva “Latvenergo”. Banka parādu cedēja Lihtenšteinā reģistrētai kompānijai IFCE, ar ko “Latvenergo” noslēdza mierizlīgumu par 8 miljonu latu atmaksu. Taču, saskaņā ar noslēgto cesijas līgumu, banka saņēma tikai 5 miljonus. Trīs miljoni pazuda IFCE kontos, un tos skaidrā naudā izņēma fiziskas personas Latvijas kredītiestādēs. Krimināllietu sadalīja divās daļās. Izpildītājus tiesāja (trīs “Latvenergo” vadošus darbiniekus notiesāja, advokātu attaisnoja), organizatoru saukšanai pie atbildības pietrūka pierādījumu.

Identisks darījums ar BB un citu Lihtenšteinā reģistrētu starpniekfirmu bija sagatavots, lai nozagtu naudu arī no “Ventspils naftas”, bet to apturēja. Ekspertīze atzina, ka abu darījumu cesijas līgumi ir vienādi un tos sastādījis latvietis.

BB darījumā konsultēja Šķēles ārštata padomnieks Andris Grūtups, citu pusi – toreizējā premjera biedra Ziedoņa Čevera biroja vadītājs Modris Supe.

Kad afēra nāca gaismā, Šķēle bija atvaļinājumā, bet pēc atgriešanās darbā to nosauca par “normālu darījumu”. Grūtups esot izcils speciālists, tāpēc pieprasīts, un Šķēlem par viņa pārstāvēto uzņēmumu darbībām neesot zināms.

Viņš nebija vienīgais nezinītis – “Latvenergo” pilnvarnieks Atis Sausnītis (tagad PLL) Saeimas izmeklēšanas komisijai sacīja, ka darījums ir “negadījums” un “pārpratums” starp “Latvenergo” valdi un padomi. Izmeklēšanas komisija starpziņojumā norādīja uz ekonomikas ministra Guntara Krasta (TB/LNNK) atbildību, kurš, pamatojoties uz savstarpēju konfliktu ar Šķēli, nevirzīja darījumu valdības apspriešanai. Šķēle, kurš pirms darījuma bija saņēmis skaidru brīdinājumu un aicinājumu to nepieļaut (izteicējs bija ekspremjers Ivars Godmanis), to nenovērsa un tādējādi kļuva par līdzzinātāju un līdzatbildīgo, uzskatīja komisija.

Tās vadītājs Andrejs Panteļējevs, iepazīstinot parlamentu ar secinājumiem, sacīja, ka komisija nonākusi līdz atziņai – uzņēmuma vadība varēja just politisku spiedienu vai atbalstu savai rīcībai. Kā piemēru viņš tam nosauca Grūtupa un Supes dalību, bet atzina, ka nav tiešu pierādījumu – viņus deleģēja Šķēle un Čevers.

“Ja man kāds liktu vienā teikumā pateikt, kas bija galvenais apstāklis, kurš veicināja “Latvenergo” afēras iespējamību, es atbildētu - tā bija diemžēl tieši tajā laikā, Šķēles valdības laikā, kad valdošā bija augstāko politisko un administratīvo amatpersonu, visatļautības sajūta,” teica Panteļējevs. “Tikai tad, kad beidzot būs (..) notiesātas arī visaugstāk iesaistītās amatpersonas, sabiedrībā varbūt kaut cik atjaunosies uzticība politiskajai sistēmai.”

 

Digitālās TV afēra
2003.gadā Šķēle LTV diskusiju raidījumā apgalvoja: "Tur [aiz Kempmayer] nefigurē neviens latviešu bāleliņa uzvārds. Neviens." Krimināllietā viņam ir liecinieka statuss, taču tajā netrūkst pēdu, kas apliecina viņa ieinteresētību digitālās TV ieviešanā. Jautājums tikai, vai prokuratūra ir spējīga iegūt pietiekami pierādījumu no ārzonu jurisdikcijām, kas ļauj pierādīt noziedzīgus nodarījumus.

2007.gadā izskatīšanai tiesā nosūtītajā krimināllietā, kuru dēvē par digitālās TV afēru un kuras īstenotāju peļņa izdošanās gadījumā būtu lēšama starp 5 – 15 miljoniem latu, uz apsūdzēto sola sēž 20 personas. Apsūdzības ir dažādas: amatpersonu bezdarbība, dienesta pilnvaru pārsniegšana, krāpšana un naudas atmazgāšana. Starp apsūdzētajiem ir ilggadējais Andra Šķēles finansists Harijs Krongorns, jurists Jānis Loze, sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks, kā arī “Par Labu Latviju” dibinātājs un vadītājs, telekompānijas LNT īpašnieks un vadītājs Andrejs Ēķis (PLL).

Afēras īstenošanai tika izmantota Lielbritānijā reģistrētā pastkastītes firma Kempmayer Media Limited (KML), kuras patiesos īpašniekus prokuratūra arvien mēģina noskaidrot. 2006.gadā Liepnieks paziņoja, ka KML iegādājies Ēķis, kurš pēc tam uzrunājis Liepnieku, lai tas palīdz biznesā iesaistīt Šķēli, jo bija nepieciešami gan papildus finanšu, gan menedžmenta resursi. Tā rezultātā 25% KML pastarpināti nonākuši Šķēles, 12,5% Liepnieka rīcībā, bet pārējie 62% sadalījušies starp akcionāriem, kas saistīti ar Ēķi.

Šogad no Gērnsijas saņemti dokumenti rāda, ka Šķēle dibinājis un ārzonā reģistrējis trastu The Yew Tree Trust, kurā patiesā labuma guvēji ir viņa meitas un pirmā sieva. Trastam piederēja firma, kas kontrolēja vismaz 25% KML akciju. Tam finansējums nācis no cita ar Šķēles darījumiem saistīta trasta.

2006.gadā Stokholmas starptautiskā šķīrējtiesa nolēma, ka KML jāatdod Latvijas valsts uzņēmumam “Digitālais radio un televīzijas centrs” 5,55 miljoni latu, kas ir samaksāti gan par digitālās TV ieviešanu, gan juristu pakalpojumiem tiesas prāvā. Tos KML vietā samaksāja Ēķis, kam naudu bez procentiem aizdeva ar lietu formāli nesaistītais Šķēle.
Papildu informācija par digitālās TV afēru

Vēja parks

2000.gadā valdības vadītājs Šķēle dienā, kad viņš aizvietoja ekonomikas ministru, izsniedza mazpazīstamam uzņēmējam Jurim Kajakam piederošām 12 firmām licenci šobrīd Latvijas lielākā vēja parka izveidošanai pie Grobiņas (regulators licenci izsniedza 11 no tām). Lai tiktu pie dubultā iepirkuma tarifa saražotajai enerģijai parks bija par lielu, tādēļ likums tika atjautīgi apiets, sadalot to mazākos uzņēmumos. Jau nākamajā gadā notika pirmā īpašnieku maiņa. Par lielāko “Rets Investīcijas” īpašnieku kļuva ārzonas kompānija, kuru apkalpo tas pats grāmatvedis, kurš figurē Šķēles ārzonu darījumos. 2007.gadā īpašumtiesības ieguva uzņēmums INPO 5, kuru kontrolē Šķēles ģimene un viņa līdzgaitnieki.  Laikraksts “Diena” šī gada sākumā vēstīja, ka astoņos gados “Latvenergo” Grobiņas ģeneratoru saražotās enerģijas iepirkšanai iztērējis vairāk nekā 25 miljonus latu.

Papildu informācija par valsts atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem

 

Latvijas Kuģniecības privatizācija

Anglijas un Velsas tiesā, kur saistībā ar “Latvijas Kuģniecības” kuģu fraktu cīnās Ventspils uzņēmēji, šogad izskanēja apgalvojumi, kas Šķēli saista ar apšaubāmām darbībām privatizācijas procesā. Tā saucamos Aivara Lemberga oponentus pārstāvošais advokāts Mārtiņš Kvēps liecinājis, ka Ventspils uzņēmumu galds (Aivars Lembergs (ZZS), Oļegs Stepanovs, Genādijs Ševcovs, Olafs Berķis un Igors Skoks) bija noslēdzis konfidenciālu vienošanos ar “Rīgas grupu”, kuru vadījis Šķēle, par LK kopīgu privatizāciju. Šim nolūkam izveidotas divas ārzonu kompānijas – Ojay  un Eastgate – kas līdzīgās daļās piederēja ventspilnieku Regina Development Limited un rīdzinieku Lake Street un kam vajadzēja iegūt uzņēmuma kontrolpaketi.  Taču tas nenotika – 49,9% nopirka “Ventspils nafta”, bet abas ārzonas 27,33. Ventspils grupējums nolēmis atpirkt Rīgas grupas akcijas, bet tam vajadzēja pircējus, kas radītu iespaidu par neatkarību no viņiem. Pretējā gadījumā bija jāizsaka obligātais akciju atpirkšanas piedāvājums biržā visiem mazajiem akcionāriem un nopirkt 100% uzņēmuma akciju. Tam izveidota nākamā kompānija, bet pirkums finansēts no LK kuģu frakts līgumiem. Par rīdzinieku daļām abos uzņēmumos samaksāti vairāk nekā 40 miljoni USD. Pagaidām nav zināms, cik no šī stāsta tiesa Londonā atzīs par pierādītu.

Līdzīgas liecības – par ar Šķēli un Lembergu saskaņotām darbībām LK privatizācijā – Ģenerālprokuratūrai Lemberga lietas izmeklēšanas ietvaros snieguši arī “Itera Latvija” prezidents Juris Savickis (PLL) un Berķis, liecina šogad grāmatā Kā nozagt miljardu? publicētās liecības.
Lake Street bija reģistrēta Samoa – tajā pašā adresē kur cits ofšors, kas figurējis jau pieminētā vēja parka “Rets Investīcijas” īpašnieku ķēdē.

Par “Latvijas Kuģniecības” privatizāciju atbildēja ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis (TP).

Pirms 8.Saeimas vēlēšanām, 2002.gada rudenī, toreizējais Latvijas Pirmās partijas vadītājs Ainārs Šlesers (tagad PLL) nāca klajā ar paziņojumu, ka "Latvijas oligarhi, kuri pēc būtības ir liela mēroga valsts aplaupītāji, jūtas kā Latvijas valsts īstie īpašnieki". Kā piemērs tika nosaukta vienošanās par “Latvijas Kuģniecības” privatizāciju, kas veikta Lemberga un Šķēles, nevis valsts interesēs. Šķēle toreiz apgalvoja, ka tā ir “vecu mītu atkārtošana”.

Tā nav pirmā reize, kad publiski izskan ziņas par Ventspils un Rīgas grupu vienošanos par privatizējamajiem uzņēmumiem. Jau pieminētais Olafs Berķis, kurš tolaik bija “Ventbunkers” prezidents, 1999.gadā paziņoja, ka Šķēles pārstāvji (Atis Sausnītis, Ivars Strautiņš, Jānis Naglis, Druvis Skulte) pieprasījuši kompensēt 3 miljonus latu, ko “Ave Lat Grupa” 1998.gadā pārtērēja “Latvijas Balzama” 25% akciju izsolē. Trīs miljoni bijusi starpība starp sākuma cenu un nosolīto. Tādu pašu stāstu publiski vēstījis arī Lembergs.

Pozitīvisma kampaņa

“Latvijas Kuģniecība” bija viens no finansētājiem pozitīvisma kampaņai, kuru pirms 2006.gada parlamenta vēlēšanām sarīkoja divi Tautas partijas reklāmisti: Jurģis Liepnieks, kurš tobrīd vadīja premjera biroju, un Kaspars Rolšteins. Viņi nodibināja pseidonevalstisku organizāciju, kuras uzdevums bija veidot, apmaksāt un izplatīt TP slavinošus videoklipus, lai apietu priekšvēlēšanu kampaņas ierobežojumus (pēc vēlēšanām “Sabiedrība par vārda brīvību” pārstāja darboties). Šķēle un “Latvijas Kuģniecība” katrs kampaņai atvēlēja 330 tūkstošus latu. Rīkotāji aizstāvējušies, ka trešo personu kampaņas tobrīd nebija aizliegtas. KNAB un Augstākā tiesa to atzina par pretlikumīgu darbību un pieprasīja TP atmaksāt budžetā 1,03 miljonus latu. Administratīvajā tiesā pēdējā instancē lietu iztiesās jau pēc šā gada vēlēšanām. Tā kā TP un LPP/LC uz šīm vēlēšanām startē ar vienotu sarakstu “Par Labu Latviju”, paliek atklāts jautājums, vai notiesājoša sprieduma gadījumā pastāvēs organizācijas, no kurām naudu piedzīt (LPP/LC gaida tiesa par līdzīgu nodarījumu, bet mazāku summu).

Plašāk par pozitīvisma kampaņu pirms 9.Saeimas vēlēšanām

 

Jūrmalgeita

Par Jūrmalgeitu dēvē KNAB atklāto kukuļdošanu Jūrmalas domē pēc 2005.gada pašvaldību vēlēšanām, kad Jūrmalas domes deputātu Ilmāru Ančānu mēģināja uzpirkt ar 20 tūkstošiem eiro, lai viņš mēra amatam balsotu par Latvijas Pirmās partijas kandidātu Juri Hlevicki, nevis Jaunā laika pārstāvi Inesi Aizstrautu. Hlevicki.

Kukuļa gādātājs, BMW tirgotājs Germans Milušs par savu darbību telefoniski informēja gan satiksmes ministru Aināru Šleseru, gan Andri Šķēli, kurš tobrīd skaitījās pametis politiku un bija bez amatiem Tautas partijā (partiju tobrīd vadīja Atis Slakteris). Abi lietā palika liecinieku statusā, jo prokuratūra nesaskatīja noziedzīga nodarījuma sastāvu viņu rīcībā. Savu darbību vērtējot, Šķēle izteicies, ka tā bijusi kļūda cilvēcisko kontaktu izvēlē, un, ja viņš notikušā brīdī būtu amatpersona, apsvērtu atkāpšanos no amata. Par Jūrmalgeitu viņš esot samaksājis ar savu reputāciju.

Fragments no LTV 2006.gada 12.marta raidījuma “De facto” sižeta par balsu pirkšanu Jūrmalā transkripta:

Plkst. 13.22. (G.Miluša zvans A.Šķēlem)
A.Šķēle: Jā.
G.Milušs: Andri, mēs saņēmām vienu signālu, ka viens, iespējams, ir piekritis.
A.Šķēle: Jā.
G.Milušs: Mēs, mēs ejam "uz visu banku"!
A.Šķēle: Nu, lai notiek. Labi, es sapratu. Es tūlīt.
G.Milušs: Paldies. Jā.
(Plāns neizdodas, I.Ančāns saņemto kukuli nodod KNAB un nobalso par I.Aizstrautu, kas kļūst par domes priekšsēdētāju)
Plkst. 14.49 (G.Miluša zvans A.Šķēlem)
A.Šķēle: Jā.
G.Milušs: Andri, nu, "uzmeta" mūs.
A.Šķēle: Mhm.
G.Milušs: Ančāns paņēma. Un "uzmeta".
A.Šķēle: Mhm, Nu, labi.
(Tālāk G.Milušs cer, ka J.Hlevickis varētu kļūt vismaz par vicemēru)
Plkst. 16.53 (G.Miluša zvans A.Šķēlem)
A.Šķēle: Jā.
G.Milušs: Andri, jūs varat runāt?
A.Šķēle: Jā.
G.Milušs: Nu, sešos tā kā būs balsošana par otrajiem cilvēkiem. Bet tagad pienāk informācija, ka jūsu cilvēks tā kā par otru nometni balsos. Tas tā ir? (..)
A.Šķēle: Tas pilnībā ir iespējams. Mēs centīsimies iekļūt koalīcijā (..), lai pēc tam viņus no iekšpuses, tā teikt...
G.Milušs: Mhm. Viņa (Aizstrauta) ir gatava tikties nākamnedēļ, lai aprunātu visus jautājumus. Viņa taču lieliski saprot, ka ar tādiem vilkiem kā Urbanovičs un Tampe ilgi viņa neizvilks. Tāpēc, es domāju, organizējam tikšanos ar viņu un jums.
A.Šķēle: Bet man nav problēmu viņu atrast! Es atradīšu, bet jautājums tagad ir tāds, vajag darīt tā, lai viņa dabūtu pašu sliktāko vietnieku, kādu vien var iedomāties.
G.Milušs: Tad neliekam savējos, bet viens vietnieks var būt Tampe, otrs — Urbanovičs.
A.Šķēle: Kurš no viņiem ir lielāks kretīns?
G.Milušs: Ha, ha, ha, abi!
A.Šķēle: Nē, nu pagaidi. Kurš? Kurš? Nu, vajag tagad nobalsot par pašu lielāko kretīnu.
G.Milušs: Urbanovičs, Urbanovičs.
A.Šķēle: Jā?
G.Milušs: Viņš viņu raus pušu!
A.Šķēle: Tiešām?
G.Milušs: Tiešām, tiešām.
A.Šķēle: Viss. Balsojam tagad par Urbanoviču. (..)
(D.Urbanovičs kļūst par I.Aizstrautas vietnieku)
Par notikušo notiesāja tikai Juri Hlevicki, jo Milušs un starpnieks Leonīds Lasmanis aizbēga no valsts. Cits starpnieks – Harijs Volbrugs – saņēma nosacītu sodu.

Vairāk par Jūrmalgeitu

 

Pārtikas uzņēmumu privatizācija un Ave Lat Grupa

Pirmie pārmetumi par interešu konfliktu Andra Šķēles darbībā saistāmi ar laiku, kad Latvijā notika pārtikas uzņēmumu privatizācija un viņš bija lauksaimniecības ministra vietnieks, un kādreiz varenās “Ave Lat Grupas” (ALG) tapšanu.

Par privatizējamo uzņēmumu sarakstu lēma Ministru padome (valdība), bet to, kuri uzņēmumi sarakstā iekļaujami, noteica nozaru ministrijas. Šķēles darbavieta – Lauksaimniecības ministrija (LM) – bija atbildīga par pārtikas ražošanas uzņēmumiem. Viņam kā ministra vietniekam bija ietekme uz speciālo likumu izstrādi par pārtikas uzņēmumu privatizāciju, jo tā norisinājās lēni un daudzi, rezultātu gaidot, varēja bankrotēt.

Ministrijas speciālo komisiju privatizācijas pretendentu atlasei vadīja ministrs Dainis Ģēģers, bet pēc viņa atkāpšanās 1993.gada maijā – ministra vietas izpildītājs A.Šķēle. No LM pieejamajiem dokumentiem var runāt par pieciem gadījumiem, kad Šķēle kā privatizācijas projektu apstiprināšanas komisijas vadītājs parakstījis dokumentus par to uzņēmumu privatizāciju vai piedalījās lēmuma pieņemšanā kā komisijas loceklis, kuri vēlāk kļuva par ALG sastāvdaļu – “Rīgas vīni”, “Rīgas Maiznieks”, valsts firmas “Abra” sausiņu cehs, “Laima” un “Balticovo” (to sākotnēji pārdeva zviedriem).  Šķēle un ALG apgalvojuši, ka tolaik starp pusēm nepastāvēja nekādas attiecības. ALG 90.gadu vidū bija vairāk nekā 10 kādreizējo valsts uzņēmumu, bet pārējie bija pārpirkti no to privatizētājiem.

Tā kā neeksistēja likums par interešu konfliktu vai pat izpratne par to, A.Šķēle nebija vienīgais Lauksaimniecības ministrijas ierēdnis un privatizācijas komisiju loceklis, kura taciņa veda uz ALG. Taču viņiem nebija tāda noslēpuma kā Šķēlem – ka viņš ir arī līdzīpašnieks. Kad Šķēli 1995.gadā pirmo reizi nominēja Ministru prezidenta amatam, presei tika skaidrots, ka laikā starp abiem valsts amatiem viņš bijis ALG stratēģiskais menedžeris. Taču vēlāk atklātībā nākuši dokumenti no Menas salas uzņēmumu reģistra rādīja, ka kopš 1994.gada Šķēle ir direktors un līdzīpašnieks ārzonā reģistrētajai firmai Quainton Limited, kam savukārt piederēja 31% ALG daļu.

Nedēļu pirms viņa kļūšanas par premjeru  attiecīgajos reģistros tika fiksētas izmaiņas, ka Šķēli amatā nomainījis Harijs Krongorns, kas tagad ir pazīstams kā ilggadējs viņa finansists. Šķēle apgalvoja, ka no amata aizgājis jau martā un kavēšanās iemesls izmaiņu reģistrācijai bijusi vajadzība sasaukt dalībnieku sapulci, kas tik bieži nenotiek. Dalībnieki bija viņš un viņa tuvākais biznesa partneris Ēriks Masteiko, ar ko ALG pārvaldē abi regulāri tikās.

Andrim Šķēlem un Aivaram Lembergam ar sabiedrotajiem būtu jāpiešķir Latvijas ofšorizētāju goda nosaukums, jo Latvijas sabiedrība par tiem uzzināja, pamatā pateicoties viņu darījumiem. Līdz 1995.gadam ārzonas Latvijas likumu izpratnē bija ārvalstu investori, kam pienākas nodokļu atvieglojumi. Saeimā pat bija izveidota izmeklēšanas apakškomisija, lai novērtētu, vai Šķēles ārzonu uzņēmumi piedalījušies privatizācijā un nomaksājusi visus nodokļus. Apakškomisijas vadītājs Jānis Ādamsons (SC) lūdza Ģenerālprokuratūru to pārbaudīt, paužot aizdomas, ka nenomaksāto nodokļu apjoms lēšams 10 – 12 miljonos latu. Ģenerālprokuratūra atteicās ierosināt pārbaudes lietu vai krimināllietu, jo tās izpratnē Ādamsons nebija iesniedzis pierādījumus saviem apgalvojumiem.

1999.gadā, kad Šķēle bija Saeimas deputāts un Tautas partijas līderis, viņam piederošā firma “Uzņēmumu vadības konsultācijas” oficiāli kļuva par visu ALG uzņēmumu īpašnieci. Pēc neilga brīža caurspīdīgums beidzās: holdingu nodeva trasta Abacus pārvaldīšanā, kas to pārdeva kārtējam ofšoram Bolster Management. Pretī Šķēle saņēma 29 miljonu dolāru parādzīmi. Vekseļa iegūšanas apstākļus, nodokļu nomaksu un naudas izcelsmi pārbaudījušas vairākas atbildīgās iestādes, bet nav atradušas pārkāpumus.

 

Privatizācijas sertifikāti

2005.gadā, kad Šķēle bija “aizgājis” no politikas, partijas deputāts Mihails Pietkevičs iesniedza grozījumus privatizācijas pabeigšanas likumā, kurus politikas vērotāji nekavējoties sasaistīja ar lielāko privatizācijas sertifikātu īpašnieku interesēm (par lielākajiem šā vērtspapīra turētājiem tika uzskatīti Šķēle un Lembergs). Pietkevičs rosināja, ka zemi atkal vajadzētu privatizēt nevis par tās tirgus, bet gan kadastrālo vērtību (tās mēdza atšķirties ne vien par kārtu, bet pat vairāk, un tas būtu ļāvis par mazāku ieguldījumu iegūt lielas platības). Otrs asi kritizētais priekšlikums paredzēja iespēju vienu kompensācijas sertifikātu aizstāt ar diviem privatizācijas sertifikātiem. Kompensācijas sertifikāti bija daudz vērtīgāki un par tiem parasti varēja iegūt zemi, ko gandrīz nekad nevarēja par privatizācijas sertifikātiem. Idejas realizācija būtu padarījusi otros par daudz vērtīgāku vērtspapīru nekā tie bija.

Par citiem iecerētajiem grozījumiem, saistītiem ar privatizāciju un iespējamu A.Šķēles interesi

 

Atkritumu apsaimniekošana Rīgā

A.Šķēles intereses atkritumu apsaimniekošanas biznesā tiek realizētas caur vienu no ģimenei un līdzgaitniekiem piederošo uzņēmumu atvasinājumiem. Caur firmu “Bioinvest” A.Šķēles ģimenei pieder 49% atkritumu savākšanas uzņēmumā “Nelsens” un caur “Tehnoinvest” – 35% firmā “Ekodoktrīna”, kas ir izveidojusi pilnsabiedrību kopā ar Getliņu izgāztuves apsaimniekotāju, Rīgas pilsētai piederošo “Getliņi EKO”.

Arī par šīm firmām presē izskanējušas aizdomas, ka tās lobētas pašvaldības institūcijās. Pirmkārt, iepriekšējā sasaukuma Rīgas dome uzstāja uz jaunas atkritumu apsaimniekošanas koncepcijas izstrādi, kurā atkritumu savākšana Rīgas teritorijā tiktu sadalīta ar administratīvām metodēm – katrā rajonā saimniekotu viena firma, neļaujot iedzīvotājiem vai uzņēmumiem izvēlēties izdevīgāko piedāvājumu. Otrkārt, atkritumu savācējiem tiktu maksāts par izgāztuvē nogādāto atkritumu daudzumu. Kritiķi uzskatīja, ka tādā veidā netiktu veicināta atkritumu šķirošana un ka šīs koncepcijas pamatā ir “Ekodoktrīnas” vēlme Getliņos ražot biogāzi. Gala lēmumi šajā jautājumā nav pieņemti.

A.Škēles profila sagatavošanā izmantoti materiāli no šādiem avotiem: BNS, Diena, Dienas Bizness, Čas, Ir, Latvijas Avīze, LETA, LTV, Neatkarīgā Rīta Avīze, www.news.lv, www.vid.gov.lv