plauksta plauksta
icon_delna icon_trans icon_facebook icon_facebook icon_twitter
Referendumu likuma grozījumi - pirmais mēģinājums
24
Jūl
2012

Pēdējās izmaiņas veiktas 2012.gada 7.augustā

2012.gada 3.augustā Valsts prezidents Saeimai atkārtoti otrreizējā caurlūkošanā nodeva likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu".

Likumprojekta grozījumi paredz, ka ne mazāk kā 1/10 daļa vēlētāju ir tiesības, norādot savu vārdu, uzvārdu, personas kodu un parakstīšanās datumu, iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, ierosinājumu tautas nobalsošanai par Saeimas atsaukšanu.
Katram vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam kādā no šīm institūcijām:

  • pie zvērināta notāra (paraksta apliecināšanas izmaksas 2012.gadā – 2 LVL),
  • dzīvesvietas deklarēšanas vietā pašvaldībā*,
  • bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības*, vai
  • novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja*
  • Ja tiek nodrošināta parakstītāju identifikācija un fizisko personu datu aizsardzība, parakstus var vākt arī elektroniski, izmantojot Vienoto valsts un pašvaldību pakalpojumu portālu (www.latvija.lv) vai citu tiešsaistes sistēmu, kuru iniciatīvas grupa izmanto parakstu vākšanas mērķim. (Vienotā valsts un pašvaldību pakalpojumu portāla īpašnieks (uzturētājs) personai samaksu par parakstīšanos neprasa.)

* Maksu par paraksta apliecināšanu bāriņtiesā vai pašvaldības institūcijā nosaka, ņemot vērā paraksta apliecināšanai nepieciešamās tiešās administratīvās izmaksas, taču tās nevar pārsniegt pusi no summas, kas likumā noteikta paraksta īstuma apliecināšanai bāriņtiesās.

Saņēmusi vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu un tam pievienotos parakstus, Centrālā vēlēšanu komisija saskaita parakstus, pārbauda, vai parakstījušās personas ir vēlētāji. Ja likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu ir parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa no balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita, Centrālā vēlēšanu komisija ne vēlāk kā triju dienu laikā paziņo to Valsts prezidentam un nosūta viņam vēlētāju iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

Ja ierosinājumu tautas nobalsošanai par Saeimas atsaukšanu ir parakstījusi ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju un ja parakstu iesniegšanas dienā nav iestājies Satversmes 14.pantā noteiktais termiņš, kad nevar izmantot tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu, Centrālā vēlēšanu komisija pieņem lēmumu rīkot tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu.

Parakstu vākšanai par likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, vai lai uzsāktu parakstu vākšanu ierosinājumam tautas nobalsošanai par Saeimas atsaukšanu izveido iniciatīvas grupu. Iniciatīvas grupa var būt politiskā partija vai politisko partiju apvienība; Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā desmit vēlētāju izveidota biedrība. Iniciatīvas grupa reģistrējas Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), iesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniegumu un likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, par kuru plānots vākt vēlētāju parakstus. Apliecināti paraksti vācami uz Centrālās vēlēšanu komisijas apstiprināta parauga veidlapas.

Pārejas periodā (līdz 2015.gada 1.janvārim) saglabāta divpakāpju procedūra likumu ierosināšanai, nosakot, ka pirmajā posmā jāsavāc 50 000 vēlētāju parakstu. Savukārt, lai rosinātu Saeimas atlaišanu, pārejas periodā pirmajā posmā joprojām būs jāsavāc 10 000 parakstu.

 

Aģitācija pirms tautas nobalsošanas, aģitācija par likumu ierosināšanu un aģitācija par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu
Aģitācija pirms tautas nobalsošanas, aģitācija par likumu ierosināšanu un aģitācija par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu šā likuma izpratnē ir organizēts jebkuras formas vai jebkura veida paziņojums, pasākums vai darbība, ja tā satur tiešu vai netiešu aicinājumu balsot par vai pret tautas nobalsošanā izlemjamo jautājumu, kā arī tiešu vai netiešu aicinājumu piedalīties vai nepiedalīties tautas nobalsošanā, parakstu vākšanā likuma ierosināšanai vai parakstu vākšanā Saeimas atsaukšanas ierosināšanai.

Aģitācijas periods
1. Tautas nobalsošanai: no tautas nobalsošanas izsludināšanas līdz tautas nobalsošanas dienai.
2. Likumu ierosināšanai: no dienas, kad Centrālā vēlēšanu komisija paziņo par parakstu vākšanas reģistrēšanu, līdz parakstu vākšanas pēdējai dienai.
3. Saeimas atsaukšanai: laika posms no dienas, kad Centrālā vēlēšanu komisija paziņo par iniciatīvas grupas (parakstu vākšanai Saeimas atsaukšanas ierosināšanai) reģistrēšanu, līdz parakstu vākšanas pēdējai dienai.

Aģitācijas veicēji
Aģitāciju pirms tautas nobalsošanas, aģitāciju par likumu ierosināšanu un aģitāciju par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu ir tiesīga veikt ikviena fiziskā persona, juridiskā persona, reģistrēta jebkuru šādu personu apvienība un iniciatīvas grupa. To aizliegts veikt valstij, citai atvasinātai publiskai personai, vēlēšanu komisijas loceklim, kā arī kapitālsabiedrībai, kurā vairāk nekā viens procents kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai.

Aģitācijas apmaksātāju atklāšana
Pirms vai uzreiz pēc katras aģitācijas pirms tautas nobalsošanas, aģitācijas par likumu ierosināšanu vai aģitācijas par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu elektronisko plašsaziņas līdzekļu radio un televīzijas programmā vai raidījumā, kā arī preses izdevumā, internetā vai publiskā vietā izvietotā aģitācijas pirms tautas nobalsošanas, aģitācijas par likumu ierosināšanu vai aģitācijas par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu materiāla ietvaros norādāms aģitācijas apmaksātājs. Slēptā aģitācija (ir saņemta samaksa un apmaksātājs pretēji šā likuma noteikumiem nav norādīts) pirms tautas nobalsošanas, slēptā aģitācija par likumu ierosināšanu vai slēptā aģitācija par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu ir aizliegta.

Aģitācijas izdevumu ierobežojumi
Fiziskā persona, juridiskā persona vai reģistrēta jebkuru šādu personu apvienība, iniciatīvas grupa aģitācijas pirms tautas nobalsošanas, aģitācijas par likumu ierosināšanu un aģitācijas par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu izdevumiem drīkst izlietot summu, kas nepārsniedz Centrālās statistikas pārvaldes publiskoto aizpagājušā gada mēneša vidējo bruto darba samaksu, kas noapaļota pilnos latos, piemērojot koeficientu 0,00007, uz katru iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju.

Likums atsevišķi regulē, uz kādām izdevumu pozīcijām attiecas minētie ierobežojumi. Tāpat likums regulē izdevumu apmēru gadījumos, ja parakstu vākšana vai tautas nobalsošana pilnībā vai daļēji sakrīt ar Saeimas vai pašvaldību vēlēšanu periodu.

Aģitāciju pirms tautas nobalsošanas, aģitāciju par likumu ierosināšanu un aģitāciju par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu nedrīkst finansēt no līdzekļiem: 1) kas tieši vai pastarpināti iegūti no ārvalstīs reģistrētām juridiskajām personām un ārvalstu pilsoņiem; 2) kas iegūti no anonīma maksātāja. Par anonīmu maksātāju uzskatāma persona, kura nav konstatējama (nav norādīts fiziskās personas vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta vai juridiskās personas nosaukums, reģistrācijas numurs un juridiskā adrese); 3) kas iegūti, izmantojot trešās personas starpniecību.

Aģitācijas izdevumu kontrole

Aģitācijas izdevumu kontroli līdzīgi kā partiju finansēšanas kontroli veic Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Birojam, konstatējot, ka aģitācijas veicējs ir pārsniedzis likumā noteikto aģitācijas izdevumu apmēru, ir tiesības aizliegt veikt turpmāku aģitāciju. Tāpat, izdevumu pārkāpšanas gadījumā, pārtērētie līdzekļi ir jāatmaksā valsts budžetā. Likums arī paredz kārtību, kādā mediji informē KNAB par noslēgtajiem līgumiem par aģitācijas izvietošanu medijos.

Saeima 2012.gada 26.jūlijā likumprojektu atbalstīja otrreizējā caurlūkošanā, apspriežot likumprojektu Saeimā bija asas debates starp opozīcijas un pozīcijas partijām. Pēc likumprojekta atbalstīšanas Zaļo un zemnieku savienība uzsāka deputātu parakstu vākšanu, protestējot pret pārāk augsto parakstu slieksni vēlētājiem tautas nobalsošanas ierosināšanai. Ar mērķi apturēt likuma stāšanos spēkā uz diviem mēnešiem, kas varēja novest arī pie referenduma rīkošanas par šo likumu, ZZS savāca un Valsts prezidentam iesniedza 38 deputātu parakstus (ZZS un SC deputāti).

2012.gada 3.augustā Valsts prezidents likumprojektu atkārtoti atgrieza Saeimai otrreizējai caurlūkošanai. Valsts prezidents motivētā rakstā norāda, ka Saeima bija ņēmusi vērā viņa iebildumus, bet viņš uzskata, ka juridisku iemeslu dēļ nav iespējams referendums par šo likumu, jo tas ietver arī normas, kas īsteno Lisabonas līgumā noteikto. Tādējādi Valsts prezdients aicina Saeimu sadalīt likuma grozījumus divās daļās, lai iespējamā referenduma dēļ netiktu pārkāpts Satversmes 73.pants, kas nosaka, par ko nevar notikt tautas nobalsošana, un par Eiropas Savienības tiesību aktu neizpildi netiktu sākta pārkāpuma procedūra. Vēstulē Saeimai valsts prezidents arī aicina partijas rast kompromisu, lai par šo likumu nebūtu jārīko referendums, kas prasītu būtiskus valsts budžeta līdzekļus un kārtējo reizi radītu priekšnoteikumus sabiedrības šķelšanai.

AUDIO: Latvijas radio intervija ar E.Pastaru, Valsts prezidenta padomnieku likumdošanas un juridiskajos jautājumos., 06.08.2012.

LTV "Labrīt, Latvija!": Bērziņa padomnieks: Prezidents referendumu jautājumā izvēlējies zelta vidusceļu, 06.08.2012.

 

Likumprojekta priekšlikumu tabula pirms otrreizējās caurlūkošanas (26.07.2012.)

Īsi par parakstu vākšanas kārtību un tautas nobalsošanas ierosināšanu pirms grozījumu pieņemšanas

Likumprojekta konteksts

Ekspertes I.Kažokas viedoklis

Frakciju deputātu viedokļi:

I.Čepānes (V) viedoklis

I.Grigules (ZZS) viedoklis

A.Elksniņa (SC) viedoklis

I.Lībiņas-Egneres (RP) viedoklis

 

Frakciju viedokļi
"Zaļo un Zemnieku savienība"

ZZS frakcijas deputātes I.Grigules viedokļa raksts portālā Delfi.lv (publicēts 26.06.2012.)

Iveta Grigule: Vai Saeimu neinteresē tautas viedoklis?

Pēdējā Saeimas sēdē ar koalīcijas balsu vairākumu tika apstiprināts visai strīdīgs likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu".

Šie grozījumi paredz, ka ar 2015. gadu idejas iniciatoriem referenduma ierosināšanai būs jāsavāc un pašiem jāapmaksā aptuveni 150 000 parakstu, jeb 10% no balsstiesīgo pilsoņu skaita. Tā rezultātā referendumu rīkošana praktiski nebūs iespējama. Tam mēs nevaram piekrist. Tāpēc Zaļo un Zemnieku savienības deputāti vērsās pie prezidenta ar lūgumu šo likumu neizsludināt, bet atgriezt Saeimai pārstrādāšanai.

Mēs piekrītam, ka šajā likumā ir nepieciešamas izmaiņas, bet saprātīgas un izpildāmas, tomēr mūsu ierosinājumus Saeimas vairākums neatbalstīja. Viens no argumentiem, kas izskanēja no koalīcijas puses : "Mēs negribam, lai atkārtotos valodas referenduma situācija, tāpēc ir svarīgi palielināt nepieciešamo parakstu skaitu referenduma ierosināšanas uzsākšanai no 10 000 līdz vismaz 150 000". Tomēr mums visiem jāsaprot, ka šiem likuma grozījumiem nav nekāda sakara ar 18. februārī notikušo referendumu par latviešu valodu! Nebūsim naivi! Lai novērstu iespēju rīkot provokatīvus referendumus par Latvijas valsts pamatiem, ir jāmaina Satversme, jānosaka par negrozāmiem panti, kuros tiek runāts par valsts valodu, teritorijas nedalāmību un valsts suverenitāti. Un ZZS jau pirms vairāk kā pusgada to arī ierosināja. Jāpiebilst, ka koalīcijas deputāti lieliski saprot situāciju, tomēr absurdais valodu referendums šobrīd tiek izmantots kā iegansts, lai vispār liegtu iespēju pilsoņiem, šoreiz jau domājot nevis par krieviski runājošajiem, bet tieši par latviešiem, iespēju paust savu gribu par valstij svarīgiem jautājumiem tautas nobalsošanā.

Koalīcijas piedāvātā 150 000 parakstu savākšana referenduma ierosināšanai ir praktiski nereāls pasākums gan no administratīvā, gan finansiālā viedokļa. Un te nav runa par partijām un to vēlmēm rosināt referendumus. Iedomājieties – vai arodbiedrības, pensionāru federācija, jebkura cita sabiedriska organizācija, vai pilsoņu grupa Latvijā par saviem līdzekļiem var nodrošināt notāra vai bāriņtiesas pakalpojumus un savākt 150 000 balsstiesīgo parakstus? Nē! Tādu resursu nav nevienam, tātad sabiedrība, piemēram, nevarēs rosināt pat referendumu par Saeimas atlaišanu. Rodas jautājums – kāpēc ir svarīgi tieši šobrīd uzlikt tik lielus ierobežojumus pilsoņu līdzdalībai sabiedriskajos procesos? Vai šībrīža valdības un Saeimas vadību nemaz neinteresē tautas viedoklis? Vai viņiem varētu būt kas slēpjams? Ļoti iespējams, jo mēs neviens nezinām, ko valdības vadītājs ir solījis Starptautiskajam Valūtas fondam slepenajos protokolos. Varbūt premjers ir apsolījis valsts uzņēmumu, piemēram, tādu kā Latvenergo vai Latvijas Valsts meži privatizāciju, kurai tautas viedoklis varētu radīt šķēršļus. Ja atceramies vēsturi, viens mēģinājums privatizēt Latvenergo un ar to saistīts referendums jau mūsu valstī ir bijis. Varbūt ir solīts mazināt pensijas, vai kā citādi pasliktināt pensionāru stāvokli? Pieņemot šos grozījumus, koalīcija absolūti un galīgi ir izslēgusi iespēju pilsoņiem izteikt savas domas referendumā par mums visiem tik svarīgiem jautājumiem. Vai tāds ir šīs koalīcijas mērķis?

Pieņemtais 150 000 pilsoņu parakstu lielais referenduma ierosināšanas slieksnis būtiski ierobežo arī Satversmē noteikto – vara pieder tautai. Tautai teorētiski tiesības tiek saglabātas, bet praktiskās iespējas ietekmēt procesus valstī tiks absolūti minimalizētas, vai pat liegtas. Un te nu runāt par demokrātijas stiprināšanu Latvijā būtu mazākais ciniski. Mūsu tauta ir gudra un atbildīga, to pierādīja arī pēdējais valodu referendums. Tad kāpēc valdošā koalīcija negribam tai uzticēties, lūgt padomu grūtos un sarežģītos jautājumos? Vai baidās? Vai mēs ejam uz tādu valsti, kur ir tikai vienas valdošās partijas taisnība un pareizais viedoklis? Vai šie likuma grozījumi neierobežo pilsoņu politisko brīvību? Pasaulē atzīts cilvēktiesību eksperts, ASV Valsts administrācijas pārstāvis, bijušais Freedom House izpilddirektors Tomass Meliu latviešu žurnālistam intervijā pirms aptuveni mēneša ir teicis: "Situācija politisko brīvību ievērošanā ir pasliktinājusies daudzviet pasaulē, pat Eiropas Savienībā. Tā ir politiskā realitāte. Tiek ieviesti jauni ierobežojumi, cilvēki vairs nevar tik vienkārši organizēties. Tā ir globālā politiskā recesija. Veidojas demokrātiskā vairākuma principa perversija. Respektīvi, ja jūs neesat ar mums, tad jūs neesat patriotiski!"

Redzot, kas šobrīd notiek Latvijā, šim cilvēktiesību ekspertam nevar nepiekrist. Arī šis likums ir pieņemts šauru interešu grupu labā. Tāpēc ar visdziļāko pārliecību, ka šāda likuma pieņemšana visliekākajā mērā ierobežo pilsoņu iespējas izmantot referendumu savas gribas paušanai, ZZS balsoja "PRET" likumu ""Grozījumi likumā "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu". Mēs arī iesniedzām lūgumu Valsts prezidentam šo likumu neizsludināt, bet atgriezt atpakaļ Saeimai pārstrādāšanai. Un ļoti gribas cerēt, ka Valsts prezidents, kā neatkarīgs arbitrs, izmantos visas savas iespējas, bezkaislīgi un objektīvi izvērtēs šo strīdīgo likumprojektu, un pieņems savu lēmumu Latvijas tautas interesēs!

"Saskaņas Centrs"

SC frakcijas deputāta A.Elksniņa viedokļa raksts portālā Delfi.lv (publicēts 25.04.2012.)

Andrejs Elksniņš: Vai koalīcija uzskata tautu par bezatbildīgu pūli?

Referendums ir tiešās demokrātijas izpausmes veids, kad tautai ir iespēja tieši, bez ievēlēto deputātu starpniecības izteikt savu viedokli visvienkāršākā "Jā" vai "Nē" formā par jebkuru aktuālu jautājumu.

Tā ir iespēja Latvijas ļaudīm brīžos, kad tas ir tiešām svarīgi, neļaut kādu nozīmīgu lietu nogremdēt Saeimas gaiteņos, politisko partiju savstarpējās intrigās vai koalīcijas noslēgtos "darījumos".

Referendumiem ir neapstrīdama arbitra loma starp valsts pārvaldi un tautu. Protams, tāpat kā nav iespējama ideāla pasaule, arī referendumi var tikt izmantoti nedemokrātiskām akcijām un izsaukt rezonansi sabiedrībā.

Valdošās koalīcijas iniciatīvas paredz, ka turpmāk vēlētājiem būs pašiem jāsavāc aptuveni 150 000 parakstus, bet Centrālai vēlēšanu komisijai (CVK) varēs atteikt reģistrēt iesniegto likumprojektu, motivējot to ar abstraktu "formas un satura neievērošanas kritēriju" vai arī vērtēt iniciatīvas atbilstību Satversmei, konstitucionālā procesā iesaistot vispārējās jurisdikcijas tiesu – tas viss ir tiešs apliecinājums koalīcijas uzskatam par Latvijas tautu kā bezatbildīgu pūli, kuram iespēju rīkot referendumu ir jāliedz pēc būtības.

Turklāt CVK tādā gadījumā būs jāpieņem vesels štats ar juristiem, kas varētu veikt ekspertīzi un noteikt, vai attiecīgā iniciatīva pēc būtības ir atbilstoša Satversmei un citiem normatīvajiem tiesību aktiem vai nē. Jo vērtēt dokumentus (līdzīgi Uzņēmuma reģistra notāriem) un jautājuma būtību – nav viens un tas pats.

Piedalīšanās tautas nobalsošanā un likumdošanas iniciatīvas ir konstitucionālas tiesības, kas izriet no Satversmes. Tās ir īpaši būtiskas, jo paredz pilsoņu tiešu dalību likumdošanas procesā. Saeimas deputāti ir tikai tautas priekšstāvji un ar īpašu likumu šīs tautas tiesības nevar sašaurināt, ir vien iespējams regulēt atbilstošās procedūras.

Nekādā gadījumā šīs procedūras nedrīkst izslēgt Satversmē doto iespēju iniciēt tautas nobalsošanu un ierosināt likumdošanas iniciatīvas. Ja valdošā koalīcija vēlas precizēt iedzīvotāju tiesības piedalīties tautas nobalsošanā un likumdošanas iniciatīvas, tad vienīgais veids, kā to izdarīt – grozot Satversmi.

Sagatavotie labējo priekšlikumi, kas uzdod tautas likumdošanas iniciatīvu nodot vērtēšanai administratīvajai tiesai ir pretrunā ar administratīvā procesa tiesībām, kas paredz privātpersonu un valsts pārvaldes iestāžu attiecību un strīdu regulēšanu. Kā priekšlikuma iesniedzēji iedomājas procedūru, kurā administratīvā tiesa vērtēs likumprojektu? Turklāt, kādēļ ir vajadzīgas tieši 60 dienas, lai CVK pieņemtu lēmumu par trīs rindiņu gara likumprojekta reģistrāciju un kādu apsvērumu dēļ tieši Administratīvā apgabaltiesa izvērtēs CVK lēmumus?

Nav arī juridiski skaidri apsvērumi par Saeimas atlaišanas nosacījumiem, turpinot pieturēties pie prakses par 10 000 notariāli apstiprinātu parakstu nepieciešamības. Koalīcijas skatījumā, šeit jau vairs neder ne elektroniskais paraksts, ne arī bāriņtiesas vai vēl kāds cits risinājums.

Divdomīga ir arī steiga, ar kādu šis jautājums tiek virzīts, acīmredzot nu jau baidoties no "pensiju referenduma" vai arī no kārtējās Saeimas atlaišanas. Faktiski viss tiek realizēts tā, lai turpmāk likumdošanas iniciatīvās iestātos valdošās koalīcijas monopols un pie varas esošie pēc ievēlēšanas parlamentā varētu darboties sev vēlamā mierīgas eksistences gultnē.

Juridiski diskutējams risinājums būtu arī Satversmes 73.panta papildināšana, nosakot gadījumus, kuros tautas nobalsošana nebūtu rīkojama, bet tas noteikti nav tas nesamērīgais slogs parakstu vākšanā, kas referendumus turpmāk padara praktiski neiespējamus.

Protams, personīgā brīvība un demokrātija var būt nesavienojami, kad vairākums ir neiecietīgs vai mazākums ir nepaklausīgs – šis ir svarīgākais secinājums pēc nesen notikušā valodas referenduma. Tas ir radījis impulsu diskusijai, kā rīkoties, lai turpmāk referendumi notiktu krietni retāk un valsts varai vairs nebūtu jāsarkst par nespēju tos apturēt.

Ir jāatzīst, pašreizējie priekšlikumi ir vien koalīcijas partiju vēlme, kas nepauž Latvijas tautas kopējo gribu, nav balstīti uz konsensusu un ignorē demokrātijas pamatprincipus. Tas nav labākais risinājums, kas spēj pārliecināt. Gluži otrādi, tas rada aizdomas par labējā vairākuma centieniem bez sevišķas izdomas atbrīvoties no "sloga" - Latvijas tautas tiesībām savu gribu likt augstāk pār Saeimu.

"Vienotība"

Vienotības frakcijas deputātes I.Čepānes viedokļa raksts portālā Delfi.lv (publicēts 29.06.2012.)

Ilma Čepāne: Mīti un īstenība par Referenduma likuma grozījumiem

Lūgums pēc taisnības bieži vien ir skaidrojams ar prasību pēc netaisnības, kas ir kāda interesēs. (Džuaresa trešais likums, Blohs.A.Mērfija likumi juristiem, 2007., 64.lpp.). Tā varētu teikt par Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un politisko partiju apvienības Saskaņas centrs (SC) rosīšanos sakarā ar likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" grozījumiem.

Gan likumprojekta izstrādes gaitā, gan tagad pēc tā pieņemšanas atsevišķi ZZS un SC deputāti par likuma mērķi un jēgu maldina ne tikai sabiedrību, bet arī Valsts Prezidentu, lūdzot likumprojektu atgriezt otrreizējai caurlūkošanai, pretējā gadījumā piedraudot ar referendumu. Saeimas opozīcijas politiķi kopā ar bijušo deputātu no PCTVL V. Buzajevu sludina, ka likuma grozījumi esot pretrunā ar Satversmi, ka tagad referendumu rīkošana "praktiski nebūšot iespējama", ka referendumi "būšot tikai bagātajiem", ka "Latvija tuvojoties atsevišķu totalitāru valstu līmenim", ka likums pieņemts "šauru interešu grupu labā". Zaļzemniece I.Grigules kundze pat paspējusi izvirzīt sazvērestības teorijas. Proti, valdības vadītājs šo grozījumus esot "solījis Starptautiskajam Valūtas fondam slepenajos protokolos".

Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvija ir "referendumu paradīze". Saskaņā ar Satversmi Latvijā pastāv vesela rinda nacionāla līmeņa referendumu veidi - par dalību Eiropas Savienībā, par izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, par Valsts Prezidenta vai deputātu ierosinājumu par veto tiesībām kādam likumprojektam, par grozījumiem Satversmes 1., 2, 3.,4., 6. un 77. pantā, par Saeimas atlaišanu/atsaukšanu, kā arī par vēlētāju iesniegtu, bet Saeimas nepieņemtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

Jāpiebilst, ka valdības dienas kārtībā ir vēl likumprojekts, kas noteiktu pašvaldību referendumu tiesisko regulējumu.

Skaidrības labad jāuzsver, ka Saeima pirms Jāņiem grozīja procesuālo kārtību tikai referendumam, kas saistīts ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvu (šeit un turpmāk izcēlums mans – I.Č.) un noteica tiesisko regulējumu Saeimas atlaišanai, ja to ir ierosinājusi tauta.

Kā zināms, pašlaik vēlētāju likumdošanas iniciatīvas gadījumos parakstu vākšana notiek divos posmos - sākotnēji privātas iniciatīvas ceļā ir jāsavāc ne mazāk kā 10 0000 pilsoņu parakstu, bet pēc tam, lai savāktu Satversmē noteikto vienu desmito daļu vēlētāju parakstu, iesaistās valsts. Paraksta apstiprināšana maksā aptuveni divus latus. Ja šie notariālā ceļā apstiprinātie paraksti ir savākti, bet izstrādāto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu Saeima nepieņem, projekts ir nododams nobalsošanai (referendumam).

Lai tiktu pieņemti Satversmes grozījumi, par tiem referendumā jānobalso vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem, taču par likumprojektu kvorums ir noteikts mazāks – referendumā jāpiedalās vismaz pusei no Saeimas pēdējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un "par" jānobalso vairākumam. Diemžēl gan līdz 1940.gadam, gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neviena no vēlētāju likumdošanas iniciatīvām nav guvusi nepieciešamo tautas atbalstu. Piemēram, 2008.gadā, iztērējot aptuveni 5 miljonus valsts budžeta līdzekļu, nepieciešamo kvorumu nesavāca ne Satversmes grozījumu projekts par Saeimas atlaišanu, ne likumprojekts par grozījumiem likumā Par valsts pensijām. Šie piemēri liecina, ka šādi referendumi nesasniedz savu uzdevumu, bet dažkārt kalpo pavisam citiem mērķiem. Izpētot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas vēsturi un citu demokrātisko valstu pieredzi, vairāki tiesību zinātnieki (sk.Nikuļceva I.Tiešā demokrātija Eiropā, http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=219926, aplūkots 28.06.2012) ir izteikuši priekšlikumus, ka arī Latvijā vajadzētu apsvērt iespēju atteikties gan no Satversmē noteiktā augstā līdzdalības sliekšņa un parakstu notariālas apstiprināšanas, gan no tautas nobalsošanas obligātas rīkošanas gadījumā, ja Saeima nepieņem vēlētāju iesniegto likumprojektu. Politiskā loģika prasa, ka saprātīgiem politiķiem būtu jārisina attiecīgā problēma neatkarīgi no referenduma rezultātiem.

Jaunā kārtība paredz no 2015.gada 1.janvāra atteikties no vēlētāju parakstu vākšanas otrā posma, kuru saskaņā ar pašreizējo regulējumu apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to tiks novērsta prasība valstij par nodokļu maksātāju naudu uzņemties nesamērīgus pienākumus, lai testētu kādu likumprojektu, kuru iniciējusi tikai 0,6 % (10 000 ) vēlētāju. Valsts parakstu vākšanas nodrošināšanai līdz šim katrā reizē ir tērējusi aptuveni pusmiljonu latu. Ja viena desmitā daļa vēlētāju parakstu ir savākts, tad referenduma vajadzībām tiek iztērēts papildus vēl vairāk kā pusotra miljona latu.

Pie tam turpmāk parakstus varēs apliecināt ne tikai pie notāra, bet arī bāriņtiesā vai citās pašvaldības iestādēs. Nodrošinot parakstītāju identifikācija un personu datu aizsardzību, parakstus varēs vākt arī elektroniski. Līdz ar to, salīdzinot ar pašreizējo kārtību, parakstu vākšana tiks ievērojami atvieglota un padarīta daudz lētāka. Juridiskā komisija uzskatīja, ka pārejas periodam, lai garantētu iepriekš minētās prasības, jābūt ir īsākam, taču atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas tam nebija gatavas.

Arī vairākās ES valstīs noteiktam skaitam pilsoņu (parasti aptuveni 2% no vēlētāju skaita) ir tiesības iesniegt parlamentam likumprojektu. Taču nevienā no ES valstīm nepastāv noteikums, ka vēlētāju iniciēts, bet parlamenta neatbalstīts likumprojekts, ir nododams tautas nobalsošanai. Izņēmums ir Šveice, kur gadījumā, ja parlaments neatbalsta vēlētāju iesniegtos konstitūcijas grozījumus, rīkojams referendums. Bez tam šajā valstī likumdevējs referendumam var nodot arī savu alternatīvu konstitūcijas grozījumu projektu.

Vēl vairāk - nevienā no valstīm, kur paredzēta vēlētāju likumdošanas iniciatīva, izņemot Spāniju, parakstu vākšanu nefinansē valsts. Spānijā, ja savākts 500 000 pilsoņu parakstu un likumprojekts nonācis parlamentā, izdevumi par parakstu vākšanu tiek atlīdzināti no valsts budžeta, tomēr kompensācija nevar pārsniegt 300 000 eiro. Taču, kā jau minēju, arī Spānijas parlamentam tautas iesniegtais likumprojekts kalpo tikai kā rekomendācija, un tā neatbalstīšanas gadījumā referendums neseko.
Interesanti, ka pēdējā laikā vairākas ES nolēmušas atteikties no tautas likumdošanas iniciatīvas (Ungārija), bet mūsu kaimiņvalsts - Igaunijas Prezidents T.H.Ilves, no Latvijas žurnālistu puses jautāts par šāda veida referendumu lomu, nesen teica, ka tie var būt arī "sabiedrības dezorganizācijas ierocis".

Šķiet, ka opozīcijas deputātu iebildumi pret jauno parakstu vākšanas procedūru ir tikai "dūmu aizsegs" nepatikai pret citiem būtiskiem likuma grozījumiem. Piemēram, SC iebilda noteikumam, ka vēlētāju parakstu vākšana un tautas nobalsošanas izdevumu finansēšana tiek ielikta daudz stingrākos "rāmjos".
Turpmāk iniciēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu un šim mērķim vākt parakstus varēs tikai politiskā partija, politisko partiju apvienība vai biedrība, kuru izveidojuši ne mazāk kā desmit vēlētāji (pilsoņi). Bez tam, lai ievērotu Satversmē noteikto, ka likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam pēc formas un satura ir jābūt pilnīgi izstrādātam, Centrālai vēlēšanu komisijai (CVK), pieaicinot tieslietu ekspertus, tiek dotas tiesības atteikt likumprojekta reģistrāciju vai noteikt termiņu projektā konstatēto trūkumu novēršanai. Savukārt, ja iniciatīvas grupa nepiekrīt CVK lēmumam, tai ir tiesības vērsties ar sūdzību tiesā.

Aģitācijas tiesiskā regulējuma mērķis ir noteikt gan tēriņu "griestus", gan arī novērst nezināmas izcelsmes naudas līdzekļu izmantošanu.

Līdz Referenduma likuma grozījumu pieņemšanai Saeimas atlaišanas ierosināšanas procesuālā kārtība vispār nebija noteikta. Jāuzsver, ka attiecībā uz parakstu vākšanas procedūru, nosakot pārejas periodu līdz 2015.gada 1.janvārim, pašreizējā Saeima sevi no vēlētāju dusmām nav saudzējusi. Gadu pēc šīs Saeimas sanākšanas, CVK reģistrēta vēlētāju iniciatīvas grupa ir tiesīga vākt parakstus, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu. Savācot 10 000 pie zvērināta notāra apstiprinātus parakstus, turpmākajās procedūrās tiek piesaistīti valsts budžeta līdzekļi.

Tādējādi Referenduma likuma grozījumi attiecas tikai uz daļu no Latvijā funkcionējošiem referendumiem, tie atbilst citu ES valstu praksei, tie nav pretrunā Satversmei, tie ir samērīgi un nepieciešami. Katrā likumā var atrast nepilnības, iespējams, ka Valsts Prezidents un viņa padomnieki, skatoties "no malas", tās saredzējuši arī Referenduma likuma grozījumos. Taču pēdējais referendums par grozījumiem Satversmē apliecināja, ka likumdevējam, lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, ir jānodrošina valsts institūcijām iespēja vērsties pret antikonstitucionālām politiskām tendencēm, kas nākotnē varētu apdraudēt Latvijas valsts pēctecību.

"Reformu partija"

Reformu partijas frakcijas deputātes I.Lībiņas Egneres viedoklis, kas pausts Centrālās vēlēšanu komisijas rīkotajā konferencē „Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā” bija veltīta Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) 90.gadadienai, 20.07.2012.

Pārpublicēts no Saeimas mājas lapas:

"Būtiski ir apzināties, ka šodien 10 tūkstoši pilsoņu, arī jaunieši no 16 gadu vecuma, var Saeimas darba kārtībā iesniegt jebkuru likumdošanas ceļā izskatāmu jautājumu, tāpēc ir jāpārstāj uzskatīt likumprojekta referendumus par sabiedrības noskaņojumu testējošiem referendumiem. To  Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere uzsvēra piektdien, 20.jūlijā, piedaloties konferencē „Tautas gribas aritmētika: vēlēšanas un referendumi Latvijā”.

I.Lībiņa-Egnere konferences dalībniekus informēja par „Likuma par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” pieņemšanas un vēlāku caurlūkošanas procesu Saeimā, norādot, ka parlaments ir veicis apjomīgus likuma grozījumus. „Sasaistot apskatāmo jautājumu ar aritmētiku tautas nobalsošanā, būtu jāvērtē ne vien šī jautājuma juridiskais aspekts, bet arī argumenti, vai sabiedrība ir gatava maksāt miljonus latu par 0,6 procentu vēlētāju iniciatīvas testēšanu. Arī Saeimā, lai ierosinātu likumprojektu, vajag piecus deputātus, nepietiek ar pusdeputātu,” sacīja I.Lībiņa-Egnere.

Saeimas priekšsēdētājas biedre norādīja, ka likumu pieņemšanai tautas nobalsošanā ir jāatgriež to patiesais mērķis un būtība – tauta kā likumdevējs pieņem pilnībā pašas izstrādātus likumus nevis izmanto parakstu vākšanas procedūras, lai paustu neapmierinātību ar politiskajiem procesiem kopumā vai testētu tikai šauru interešu grupu idejas.

„Diskusijas par optimālo parakstu skaitu ir bijušas karstas, arī emocionālas, taču Saeimas Juridiskā komisija ir spējusi vienoties, ka 50 000 iniciatīvas slieksnis ir uzskatāms par saprātīgu. Piemēram, kaimiņos Lietuvā referenduma iniciatīvu par vai pret kādu jautājumu var iesniegt 300 000 vēlētāju. Patiesība ir allaž meklējama pa vidu,” skaidroja I.Lībiņa-Egnere."

Pievienot komentāru
Vārds:*
E-pasts:*
Pievienot