plauksta plauksta
icon_delna icon_trans icon_facebook icon_facebook icon_twitter

Referendumu likuma grozījumi - pirmais mēģinājums

Vienotības frakcijas deputātes I.Čepānes viedokļa raksts portālā Delfi.lv (publicēts 29.06.2012.)

Ilma Čepāne: Mīti un īstenība par Referenduma likuma grozījumiem

Lūgums pēc taisnības bieži vien ir skaidrojams ar prasību pēc netaisnības, kas ir kāda interesēs. (Džuaresa trešais likums, Blohs.A.Mērfija likumi juristiem, 2007., 64.lpp.). Tā varētu teikt par Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) un politisko partiju apvienības Saskaņas centrs (SC) rosīšanos sakarā ar likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" grozījumiem.

Gan likumprojekta izstrādes gaitā, gan tagad pēc tā pieņemšanas atsevišķi ZZS un SC deputāti par likuma mērķi un jēgu maldina ne tikai sabiedrību, bet arī Valsts Prezidentu, lūdzot likumprojektu atgriezt otrreizējai caurlūkošanai, pretējā gadījumā piedraudot ar referendumu. Saeimas opozīcijas politiķi kopā ar bijušo deputātu no PCTVL V. Buzajevu sludina, ka likuma grozījumi esot pretrunā ar Satversmi, ka tagad referendumu rīkošana "praktiski nebūšot iespējama", ka referendumi "būšot tikai bagātajiem", ka "Latvija tuvojoties atsevišķu totalitāru valstu līmenim", ka likums pieņemts "šauru interešu grupu labā". Zaļzemniece I.Grigules kundze pat paspējusi izvirzīt sazvērestības teorijas. Proti, valdības vadītājs šo grozījumus esot "solījis Starptautiskajam Valūtas fondam slepenajos protokolos".

Salīdzinot ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm, Latvija ir "referendumu paradīze". Saskaņā ar Satversmi Latvijā pastāv vesela rinda nacionāla līmeņa referendumu veidi - par dalību Eiropas Savienībā, par izmaiņām nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā, par Valsts Prezidenta vai deputātu ierosinājumu par veto tiesībām kādam likumprojektam, par grozījumiem Satversmes 1., 2, 3.,4., 6. un 77. pantā, par Saeimas atlaišanu/atsaukšanu, kā arī par vēlētāju iesniegtu, bet Saeimas nepieņemtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu.

Jāpiebilst, ka valdības dienas kārtībā ir vēl likumprojekts, kas noteiktu pašvaldību referendumu tiesisko regulējumu.

Skaidrības labad jāuzsver, ka Saeima pirms Jāņiem grozīja procesuālo kārtību tikai referendumam, kas saistīts ar vēlētāju likumdošanas iniciatīvu (šeit un turpmāk izcēlums mans – I.Č.) un noteica tiesisko regulējumu Saeimas atlaišanai, ja to ir ierosinājusi tauta.

Kā zināms, pašlaik vēlētāju likumdošanas iniciatīvas gadījumos parakstu vākšana notiek divos posmos - sākotnēji privātas iniciatīvas ceļā ir jāsavāc ne mazāk kā 10 0000 pilsoņu parakstu, bet pēc tam, lai savāktu Satversmē noteikto vienu desmito daļu vēlētāju parakstu, iesaistās valsts. Paraksta apstiprināšana maksā aptuveni divus latus. Ja šie notariālā ceļā apstiprinātie paraksti ir savākti, bet izstrādāto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu Saeima nepieņem, projekts ir nododams nobalsošanai (referendumam).

Lai tiktu pieņemti Satversmes grozījumi, par tiem referendumā jānobalso vismaz pusei no visiem balsstiesīgajiem, taču par likumprojektu kvorums ir noteikts mazāks – referendumā jāpiedalās vismaz pusei no Saeimas pēdējās vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un "par" jānobalso vairākumam. Diemžēl gan līdz 1940.gadam, gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas neviena no vēlētāju likumdošanas iniciatīvām nav guvusi nepieciešamo tautas atbalstu. Piemēram, 2008.gadā, iztērējot aptuveni 5 miljonus valsts budžeta līdzekļu, nepieciešamo kvorumu nesavāca ne Satversmes grozījumu projekts par Saeimas atlaišanu, ne likumprojekts par grozījumiem likumā Par valsts pensijām. Šie piemēri liecina, ka šādi referendumi nesasniedz savu uzdevumu, bet dažkārt kalpo pavisam citiem mērķiem. Izpētot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas vēsturi un citu demokrātisko valstu pieredzi, vairāki tiesību zinātnieki (sk.Nikuļceva I.Tiešā demokrātija Eiropā, http://www.juristavards.lv/index.php?menu=DOC&id=219926, aplūkots 28.06.2012) ir izteikuši priekšlikumus, ka arī Latvijā vajadzētu apsvērt iespēju atteikties gan no Satversmē noteiktā augstā līdzdalības sliekšņa un parakstu notariālas apstiprināšanas, gan no tautas nobalsošanas obligātas rīkošanas gadījumā, ja Saeima nepieņem vēlētāju iesniegto likumprojektu. Politiskā loģika prasa, ka saprātīgiem politiķiem būtu jārisina attiecīgā problēma neatkarīgi no referenduma rezultātiem.

Jaunā kārtība paredz no 2015.gada 1.janvāra atteikties no vēlētāju parakstu vākšanas otrā posma, kuru saskaņā ar pašreizējo regulējumu apmaksā no valsts budžeta līdzekļiem. Līdz ar to tiks novērsta prasība valstij par nodokļu maksātāju naudu uzņemties nesamērīgus pienākumus, lai testētu kādu likumprojektu, kuru iniciējusi tikai 0,6 % (10 000 ) vēlētāju. Valsts parakstu vākšanas nodrošināšanai līdz šim katrā reizē ir tērējusi aptuveni pusmiljonu latu. Ja viena desmitā daļa vēlētāju parakstu ir savākts, tad referenduma vajadzībām tiek iztērēts papildus vēl vairāk kā pusotra miljona latu.

Pie tam turpmāk parakstus varēs apliecināt ne tikai pie notāra, bet arī bāriņtiesā vai citās pašvaldības iestādēs. Nodrošinot parakstītāju identifikācija un personu datu aizsardzību, parakstus varēs vākt arī elektroniski. Līdz ar to, salīdzinot ar pašreizējo kārtību, parakstu vākšana tiks ievērojami atvieglota un padarīta daudz lētāka. Juridiskā komisija uzskatīja, ka pārejas periodam, lai garantētu iepriekš minētās prasības, jābūt ir īsākam, taču atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas tam nebija gatavas.

Arī vairākās ES valstīs noteiktam skaitam pilsoņu (parasti aptuveni 2% no vēlētāju skaita) ir tiesības iesniegt parlamentam likumprojektu. Taču nevienā no ES valstīm nepastāv noteikums, ka vēlētāju iniciēts, bet parlamenta neatbalstīts likumprojekts, ir nododams tautas nobalsošanai. Izņēmums ir Šveice, kur gadījumā, ja parlaments neatbalsta vēlētāju iesniegtos konstitūcijas grozījumus, rīkojams referendums. Bez tam šajā valstī likumdevējs referendumam var nodot arī savu alternatīvu konstitūcijas grozījumu projektu.

Vēl vairāk - nevienā no valstīm, kur paredzēta vēlētāju likumdošanas iniciatīva, izņemot Spāniju, parakstu vākšanu nefinansē valsts. Spānijā, ja savākts 500 000 pilsoņu parakstu un likumprojekts nonācis parlamentā, izdevumi par parakstu vākšanu tiek atlīdzināti no valsts budžeta, tomēr kompensācija nevar pārsniegt 300 000 eiro. Taču, kā jau minēju, arī Spānijas parlamentam tautas iesniegtais likumprojekts kalpo tikai kā rekomendācija, un tā neatbalstīšanas gadījumā referendums neseko.
Interesanti, ka pēdējā laikā vairākas ES nolēmušas atteikties no tautas likumdošanas iniciatīvas (Ungārija), bet mūsu kaimiņvalsts - Igaunijas Prezidents T.H.Ilves, no Latvijas žurnālistu puses jautāts par šāda veida referendumu lomu, nesen teica, ka tie var būt arī "sabiedrības dezorganizācijas ierocis".

Šķiet, ka opozīcijas deputātu iebildumi pret jauno parakstu vākšanas procedūru ir tikai "dūmu aizsegs" nepatikai pret citiem būtiskiem likuma grozījumiem. Piemēram, SC iebilda noteikumam, ka vēlētāju parakstu vākšana un tautas nobalsošanas izdevumu finansēšana tiek ielikta daudz stingrākos "rāmjos".
Turpmāk iniciēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu un šim mērķim vākt parakstus varēs tikai politiskā partija, politisko partiju apvienība vai biedrība, kuru izveidojuši ne mazāk kā desmit vēlētāji (pilsoņi). Bez tam, lai ievērotu Satversmē noteikto, ka likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam pēc formas un satura ir jābūt pilnīgi izstrādātam, Centrālai vēlēšanu komisijai (CVK), pieaicinot tieslietu ekspertus, tiek dotas tiesības atteikt likumprojekta reģistrāciju vai noteikt termiņu projektā konstatēto trūkumu novēršanai. Savukārt, ja iniciatīvas grupa nepiekrīt CVK lēmumam, tai ir tiesības vērsties ar sūdzību tiesā.

Aģitācijas tiesiskā regulējuma mērķis ir noteikt gan tēriņu "griestus", gan arī novērst nezināmas izcelsmes naudas līdzekļu izmantošanu.

Līdz Referenduma likuma grozījumu pieņemšanai Saeimas atlaišanas ierosināšanas procesuālā kārtība vispār nebija noteikta. Jāuzsver, ka attiecībā uz parakstu vākšanas procedūru, nosakot pārejas periodu līdz 2015.gada 1.janvārim, pašreizējā Saeima sevi no vēlētāju dusmām nav saudzējusi. Gadu pēc šīs Saeimas sanākšanas, CVK reģistrēta vēlētāju iniciatīvas grupa ir tiesīga vākt parakstus, lai ierosinātu Saeimas atlaišanu. Savācot 10 000 pie zvērināta notāra apstiprinātus parakstus, turpmākajās procedūrās tiek piesaistīti valsts budžeta līdzekļi.

Tādējādi Referenduma likuma grozījumi attiecas tikai uz daļu no Latvijā funkcionējošiem referendumiem, tie atbilst citu ES valstu praksei, tie nav pretrunā Satversmei, tie ir samērīgi un nepieciešami. Katrā likumā var atrast nepilnības, iespējams, ka Valsts Prezidents un viņa padomnieki, skatoties "no malas", tās saredzējuši arī Referenduma likuma grozījumos. Taču pēdējais referendums par grozījumiem Satversmē apliecināja, ka likumdevējam, lai garantētu demokrātiskās sistēmas stabilitāti un efektivitāti, ir jānodrošina valsts institūcijām iespēja vērsties pret antikonstitucionālām politiskām tendencēm, kas nākotnē varētu apdraudēt Latvijas valsts pēctecību.

 
Pievienot komentāru
Vārds:*
E-pasts:*
Pievienot